Soja
Sarmatainā soja[1] (Glycine max) ir viengadīgs tauriņziežu dzimtas pākšaugs. Sojas iespējamā izcelsmes vieta ir Austrumāzija. Pārtikā izmanto sojas pupiņas, kas ekonomiski ir visnozīmīgākās pupiņas pasaulē[2] un vairākiem miljoniem cilvēku ir svarīgs augu olbaltumvielu avots.
| Sarmatainā soja Glycine max | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Nodalījums | Segsēkļi (Magnoliophyta) |
| Klase | Divdīgļlapji (Magnoliopsida) |
| Kārta | Pākšaugi (Fabales) |
| Dzimta | Tauriņzieži (Fabaceae) |
| Ģints | Sojas (Glycine) |
| Suga | Sarmatainā soja (G. max) |
| Izcelsmes vieta | |
| Iespējams, Austrumāzija | |
 Sarmatainā soja Vikikrātuvē | |
Sojas augu izcelsme ir neskaidra, bet daudzi botāniķi uzskata, ka tās izcelsme ir saistīta ar savvaļas soju (Glycine soja), kuras dabiskais izplatības areāls ir Ķīnas vidiene. Zināms, ka soja jau vairāk nekā 5000 gadus Ķīnā tiek lietota ne tikai uzturā, bet arī kā zāļu sastāvdaļa. Mūsdienās visvairāk soja tiek izaudzēta Amerikas Savienotajās Valstīs, Brazīlijā un Argentīnā.[3]
Sojas produkti
labot šo sadaļu.JPG)
Sojas pupiņas ir galvenais augu olbaltumvielu avots. Sojas olbaltumvielu sastāvā nav holesterīns un tās organismā viegli pārstrādājas, tāpēc sojas pupiņas arvien vairāk izmanto dažādu sojas produktu ražošanā. No sojas olbaltumvielām veido šķiedras, ko pēc tam apvieno kūlīšos, iekrāso, aromatizē un pievieno garšvielas, iegūstot mākslīgo gaļu, bet sojas olbaltumvielu izolātus mēdz pievienot desu masai. Sojas olbaltumvielu izolātus (ar renīnu) lieto arī kā olas baltuma aizvietotājus.[4]
Tradicionāli sarecinot sojas pienu iegūst sojas biezpienu — tofu, kas ir izplatīts ēdiens ķīniešu un japāņu virtuvē.[4]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Sarmatainā soja Arhivēts 2015. gada 24. janvārī, Wayback Machine vietnē. Sugu enciklopēdija LATVIJAS DABA
- ↑ Soybean Arhivēts 2010. gada 10. augustā, Wayback Machine vietnē. How Stuff Works - Science
- ↑ «FAOSTAT». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 13. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 17. oktobrī.
- ↑ 4,0 4,1 Daina Kārkliņa, Indriķis Muižnieks, Nils Rostoks. Jaunā pārtika un ģenētiski modificētie organismi. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2014. 52. lpp. ISBN 978-9984-45-797-0.
.jpg)
 | Šis ar botāniku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |