Rīgas pils
Koordinātas: 56°57′3″N 24°5′59″E / 56.95083°N 24.09972°E Rīgas pils (Rīgas ordeņpils) ir viduslaiku pils, Latvijas Republikas Valsts prezidenta rezidence Rīgā, Daugavas krastā. Livonijas ordeņa pils — mestra rezidence šajā vietā uzcelta 1340. gadu beigās[1] (Rīgas II ordeņpils), 1484. gadā nopostīta, un 1515. gadā uzcelta no jauna (Rīgas III ordeņpils). Vēlāk pilī atradās poļu un zviedru vietvalžu rezidences, pēc tam Krievijas Impērijas Baltijas provinču (Rīgas) ģenerālgubernatoru un Vidzemes gubernatoru mītne. Kad Latvija kļuva par neatkarīgu valsti, pilī ierīkota Latvijas Republikas Valsts prezidenta rezidence. Padomju laikā pilī atradās Pionieru pils un dažādi muzeji, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tā restaurēta. Pilī iekārtotas reprezentācijas telpas un Valsts prezidenta apartamenti. Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, viena no Vecrīgas dominantēm, viena no izcilākajām viduslaiku pilīm Latvijā. Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāles interjers iekļauts Latvijas kultūras kanona arhitektūras un dizaina sadaļā.[2]
Vēsture
labot šo sadaļu
Pirmā Zobenbrāļu ordeņa pils (Rīgas I ordeņpils) atradās tagadējās Konventa sētas vietā Vecrīgā. Pili sāka būvēt 1202. gadā un tai deva Vitenšteinas — Baltakmens vārdu, jo to būvēja no bāli pelēcīgā Salaspils dolomīta.[3] Šīs pils atliekas ir saglabājušās Konventa sētā, Kalēju ielā 9/11 un Skārņu ielā 10/12. Rīgas pilsoņi pili nopostīja Livonijas pilsoņu karā ar Livonijas ordeni (1297—1330). 1330. gadā, sakarā ar Livonijas pilsoņu kara miera līguma noteikumiem, Rīgas pilsētai bija jāatjauno Livonijas ordeņa cietoksnis Daugavmalā agrākā Svētā Gara hospitāļa vietā, kuru savukārt pārcēla uz pirmās pils vietu.[3] No šīs vietas ordenis varēja kontrolēt kuģu satiksmi Daugavā. Vietu gan ierādīja, taču, spriežot pēc vēstures avotiem, lielāko daļu pils celšanas darbu nācās organizēt pašam Livonijas ordenim. Pils (Rīgas II ordeņpils) celtniecība pabeigta 1340. gadu beigās — šī pils vēsturnieku aprindās tiek saukta par Monheimas Eberharda pili pēc jaunās pils pamatlicēja, toreizējā Livonijas ordeņa mestra vārda.[1] Pēc pils pabeigšanas Livonijas mestra rezidenci 1340. gados pārcēla no Vīlandes pils uz Rīgas pili. Šī pils bija trīsstāvu konventa tipa ēka ar četriem korpusiem, iekšpagalmu, galeriju un četriem torņiem, kā arī ar danckeru — nocietinātu tualetes ēku Daugavas pusē.[3][4] 15. gadsimtā četru kvadrātveida torņu vietā uzbūvēja divus apaļus — Svina torni dienvidaustrumos un daudz lielāku Svētā gara torni ziemeļrietumos. Tomēr to mūsdienu nosaukumi ir piešķirti 19. gadsimtā.[3]
Sakarā ar Rīgas pils nopostīšanu Livonijas ordeņa mestrs Bernds fon der Borhs 1481. gadā kopā ar ordeņa arhīvu un kasi pārcēlās uz Cēsu viduslaiku pili. Kopš šī laika Livonijas ordeņa rezidence atradās Cēsīs. 1484. gadā Livonijas Konfederācijas iekšējo karu rezultātā Rīgas II ordeņpils tika vēlreiz pilnīgi nopostīta un tās akmeņi izmantoti pilsētnieku vajadzībām.
No 1491. līdz 1515. gadam, kad ordenis bija atguvis savu varu pār Rīgu, uz vecās pils pamatiem uzcēla jaunu pili jeb III ordeņpili, kas saglabāja iepriekšējās struktūru. Virs galvenās ieejas pilī izvietoja Svētās Marijas un tā laika Livonijas ordeņa zemes mestra Valtera fon Pletenberga skulptūras, kas saglabājušās vēl šobrīd, taču kopš 2015. gada to vietā noliktas kopijas.[3] 1562. gadā pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers Rīgas pils Kapitula zālē nodeva ordeņa regālijas Polijas karaļa pārstāvim Nikolajam Radvilam un līdz ar to beidza pastāvēt Livonijas ordenis. Pils kļuva par Polijas karaļa pārstāvja rezidenci.[3] 1581. gada 12. martā Rīgas pilī ieradās karalis Stefans Batorijs, kurš pieņēma Rīgas brīvpilsētas uzticības zvērestu. 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā pieminēta lielā un mazā Rīgas citadele (latīņu: arx Riga maior,& arx Riga minor). Poļu laikā pārbūvēja priekšpili, uzceļot divstāvu korpusu Daugavas (rietumu) pusē.[3]
1621. gadā pils nonāca Zviedrijas karaļa pārvaldībā un tajā rezidēja Zviedru Vidzemes ģenerālgubernatori, uzsāka nolaistās pils sakārtošanas un nostiprināšanas darbus. 1649. gadā rietumpusē uzcēla daudzstūru Erkera torni ar groteskiem Daniela Ankermana veidotiem cilvēku un dzīvnieku tēliem.[3] Ģenerālgubernatora Gustava Horna laikā (1652—1653) sāka nojaukt vecos vaļņus, pils ziemeļrietumos uzbūvēja Horna vārdā nosauktu bastionu. Pils austrumos 1682. gadā uzbūvēja arsenālu. Gadsimta beigās ziemeļos no pils aizbēra un apbūvēja aizsarggrāvi, lai paplašinātu tajā pusē esošo citadeli, kura kļuva par patstāvīgu cietoksni.[3] Vēlāk aizbēra arī citus aizsarggrāvjus. 1785.-1787. gadā pēc P. Boka projekta bijušā arsenāla vietā uzcēla jaunu trīsstāvu korpusu guberņas pārvaldes iestādēm ar mūsdienās redzamo austrumu fasādi,[3][4] koka ēkas ziemeļos no pils nojauca un izveidoja tur pils dārzu.
1795. gadā pilī iekārtoja Rīgas (Vidzemes) ģenerālgubernatora mītni, kas šeit saglabājās līdz 1917. gadam. 1818. gadā viņam iekārtoja reprezentācijas telpas, ieskaitot Balto zāli.[4] 1860. gados pilī ienāca arī sabiedriskas zinātnes organizācijas — šeit atradās Baltijas senatnes un vēstures pētītāju biedrības un Rīgas pilsoņu literāri praktiskās biedrības telpas. Tādējādi bija likts pamats Rīgas pils izmantošanai muzeju vajadzībām.
-
Skats no Vecrīgas puses -
Rīgas pils Daugavas puses 18. gadsimtā (zīmējums no Broces kolekcijas) -
Rīgas pils (K. T. Fehhelma gleznas fragments, 1815)
Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada vasarā pils tornī sāka plīvot Latvijas karogs. Rīgas pilī iekārtoja Latvijas Valsts prezidenta kancelejas un Latvijas Ministru prezidenta darba un reprezentācijas telpas. Valsts prezidentam piešķīra kādreizējās ģenerālgubernatora telpas pils ziemeļu daļā. Pirmās brīvvalsts prezidenti pilī strādāja un dzīvoja. 1921. gadā telpu interjeru uzaicināja iekārtot Eiženu Laubi un Ansi Cīruli.
No 1938. līdz 1939. gadam Eižens Laube pārprojektēja Kārļa Ulmaņa darba telpas, modernizēja pils vestibilu, uzcēla augstāko pils torni — Trīs Zvaigžņu torni, uzbūvēja svētku zāli un Priekšpilī iekārtoja Valsts prezidenta kabinetu.[5] Šīs pārbūves radīja izcilus Art Deco stila interjerus un mākslas darbus.
Tūlīt pēc Latvijas valsts neatkarības iznīcināšanas 1940. gadā kādreizējā Valsts prezidenta pilī apmetās Latvijas PSR Tautas komisāru padome. 1941. gada janvārī Latvijas PSR Tautas komisāru padome pieņēma lēmumu par Rīgas pils nodošanu Republikas pionieru vajadzībām, un 1941. gada februārī pils ziemeļu daļā iekārtoja Pionieru pili. 1952. gadā Latvijas PSR Pionieru pili nodeva Rīgas pilsētas Darbaļaužu deputātu padomes Izpildu komitejai un pārdēvēta par Rīgas Pionieru pili. 1956. gadā Svētku zāles gleznojumiem pievienoja Ģederta Eliasa gleznu ”1905. gads”, T. Graša ”Dziesmu svētki” un P. Ozoliņa ”Līgo svētki”.[6] 1958.-1962. gadā pēc L. Liepas projekta daļēji restaurēti Svina un Erkera tornis, Baltā un Sarkanā zāle.[4] Padomju laikā pils dārzu pārveidoja par skulptūru dārzu.
1988. gada 11. novembrī pils tornī atkal pacēla Latvijas valsts karogu. 1994. gadā pilī atgriezās Latvijas Valsts prezidents.
2013. gada 20. jūnija vakarā Rīgas pilī izcēlās paaugstinātas bīstamības ugunsgrēks, kurā cieta pils jumta konstrukcijas un bēniņi 2400 kvadrātmetru platībā kā arī pils ceturtais stāvs 600 kvadrātmetru un trešais stāvs 200 kvadrātmetru platībā. Gandrīz pilnībā izdega Valsts Prezidenta pils Sarkanā zāle, mazāk bojāta Baltā zāle, Svētku zāle, Sūtņu zāle un Ģerboņu zāle. Ugunsgrēkā cieta arī daļa no Nacionālā vēstures muzeja telpām.[7] Ugunsgrēku izdevās likvidēt nākamajā dienā pulksten 14.21.
2015. gada nogalē pabeigta Rīgas pils Priekšpils un Austrumu piebūves restaurācija, kas ilga 3 gadus.[8] 2016. gada 22. augustā Latvijas prezidents Raimonds Vējonis atgriezās savā atjaunotajā darba vietā.
Apraksts
labot šo sadaļuSaskaņā ar 17. gadsimta plāniem pils sākotnēji bija no visām pusēm norobežota ar ūdens šķēršļiem. Nav saglabājušies laikabiedru zīmēti Rīgas II ordeņpils attēli, ziņas par tās uzbūvi ir diezgan pretrunīgas. Ir grūti nošķirt II un III ordeņpils būvelementus. Mūsdienās redzamās III ordeņpils viduslaiku daļa pēc plānojuma ir tuvu kvadrātam, kura malu garums — ap 53 — 57 metri. Viduslaiku pilij bija četri korpusi, kas ietvēra iekšpagalmu. Dienvidaustrumu un ziemeļrietumu stūros izbūvēti masīvi apaļie torņi, abos pārējos stūros ir mazāki četrstūraini torņi. Mūsdienās pilij ir seši torņi — pils stūros ir Sv. Gara, Svina, Pipera, Ziemeļu tornis. Pēc viduslaikiem ir celti divi torņi — Erkera tornis (17. gadsimta vidus)[3] un Triju zvaigžņu tornis (1938—1939). Pils sienas ir ap 3 metrus biezas. Pils apkaimē atrastas saimniecisku un militāru pazemes eju atliekas. Seno tuneļu paliekas vēl atrodamas zem mūsdienu Skulptūru dārza.[9]
Pils iekšpagalmā atrodas divi izcili vēlās gotikas — manierisma stila ciļņi — "Mestrs Valters fon Pletenbergs" (1515) un "Madonna ar bērnu" (1515). 1649. gadā celto Erkera torni bagātīgi rotā agrīnā baroka stila ciļņi.
Valsts prezidenta kabinets
labot šo sadaļuLai nokļūtu Latvijas Valsts prezidenta kabinetā ir jāiziet cauri anfilādei, kas sastāv no trim dažādiem kabinetiem — Zaļā salona, Adjutanta telpas (Sarkanā salona) un Sekretāra kabineta (Zilā salona). Zaļajā salonā ir izvietotas Jūlija Federa gleznas un bīdermeijera sarkankoka mēbeļu komplekts. Adjutanta telpā ir izvietoti Latvijas valdnieku portreti un vitrīna ar valsts apbalvojumiem. Sekretāra kabinetā izvietotas Garlība Merķeļa un Johana Kristofa Broces portreti.
Eižens Laube Kārlim Ulmanim kabinetu izveidoja apvienojot divas Gustava Zemgala dzīvokļa telpas.[5] Ozolkoka durvis aiz Valsts prezidenta darba gada, kas ved uz prezidenta dzīvokli atveda no Apriķu muižas.[5] Iepriekš kabinetā bija izvietotas Vilhelma Purvīša gleznas, bet pēc kopš 2015. gada tās ir nomainītas pret Daces Lielās un Līgas Purmales gleznām.[5]
Baltā zāle
labot šo sadaļuBaltā zāle agrāk saukta arī par Ķeizara zāli. Zāle būvēta 1818. gadā un tās arhitekts ir Frīdrihs Kristiāns fon Breitkreics. Par godu Krievijas Impērijas ķeizara Aleksandra II vizītei pēc Paula Hardenaka projekta no 1860. līdz 1862. gadam zāli pārveidoja iegūstot klasicisma formas. 1938. gadā zāle pārbūves laikā tā ieguva gaišo toni un Baltās zāles nosaukumu. Pēc 2013. gada ugunsgrēka, kas nopostīja Baltās zāles griestus, tos atjaunoja vadoties pēc arhīva materiālos atrastajām norādēm.[5]
Sūtņu akreditācijas zāle
labot šo sadaļuŠī zāle tiek uzskatīta par visautentiskāko Latvijas pirmās brīvvalsts laika paraugu pilī un oriģinālu latviešu Art Deco interjera stila pienesumu pasaulei.[5] Tādēļ šī zāle ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Zāle ir izveidota bijušajā Lielajā pils viesistabā. Pēc Jāņa Čakstes pasūtījuma šai zālei interjeru veidoja Ansis Cīrulis.
Ģerboņu zāle
labot šo sadaļuŠī sākotnēji bija Sarkanā zāle jeb ģenerālgubernatora ēdamzāle, ko 1929. gadā sagaidot Zviedrijas karali Gustavu V pārtaisīja par Ģerboņu zāli. Zāles izveides procesā uz griestiem attēloja Latvijas pilsētu ģerboņus. Zāles rekonstrukcijas laikā 2015. gadā, griestu zīmējumu papildināja ar iztrūkstošajiem ģerboņiem. Pie sienām izvietoti četru Latvijas pirmo prezidentu portreti. Zālē atrodas 20. gadsimta 20. gadu beigās iegādātie Karēlijas bērza mēbeļu komplekti, no kuriem iespējams izveidot pārrunu telpu līdz 80 personām.[5]
Svētku zāle
labot šo sadaļuSvētku zāli atklāja 1938. gadā uz Latvijas 20. gadu svinībām. Zāles projekta autors ir Eižens Laube un tā ir veidota veco piļu koka arhitektūrā ar latvisku noskaņu.[5] Zāle izveidota 6 mēnešu laikā un tās ātrās būvniecības kļūdas konstatēja un izlaboja zāles rekonstrukcijas laikā, kā arī lielu postījumu zālei nodarīja 2013. gada ugunsgrēks. Zāles platība ir 470 m3 un tā stiepjas līdz pat Austrumu piebūves vidum. Rekonstrukcijas laikā atjaunoja 1938. gadā aizmūrētos logus. Zāles dienvidu galā atjaunoja Muzikantu balkonu, kur padomju laikos izbūvēja skatuvi.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 Caune M. Rīgas pils — senā un mainīgā. Rīga, 2004.
- ↑ Ilze Martinsone. «Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāles interjers 1923-1929». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 2. novembrī. Skatīts: 2013. gada 24. martā.
- ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 Olga Fil. Rīga tête-à-tête. Rīga : Beaux-Arts, 2017. 61–75. lpp. ISBN 978-993-48690-1-3.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 Энциклопедия "Рига". Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1989. 627. lpp. ISBN 5-89960-002-0.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 5,7 Šuste, Marta. "Rīgas pils - senā... vai mainīgā?". Latvijas arhitektūra (AB&D Alianse) Burtnīca Nr.129: 14.–23. lpp.. ISSN 1407-4923.
- ↑ «Rīgas Pionieru pils vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 2. decembrī. Skatīts: 2013. gada 24. jūnijā.
- ↑ Rīgas pilī izdeguši 3200 kvadrātmetri; ugunsgrēkā cietušas gandrīz visas pils lielākās zāles laikraksts Diena 2013. gada 21. jūnijā
- ↑ «Prezidenta pils atgūst spozmi». Delfi. 2015. gada 30. decembrī.
- ↑ Olga Fil. Rīga tête-à-tête. Rīga : Beaux-Arts, 2017. 79. lpp. ISBN 978-993-48690-1-3.
Skatīt arī
labot šo sadaļuĀrējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rīgas pils.- Rīgas pils vēsture un pārbūve
- Rīgas pils
- Sīkāk par Rīgas pili portālā Cita Rīga
- Dzintarzīmes — Rīgas ordeņpils (II un III Rīgas ordeņpils)
- Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland Arhivēts 2021. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)
