Oboja
Oboja (franču: hautbois — 'skaņais koks') ir koka pūšaminstruments. Tas pieder pie dubultmēlīšu instrumentu saimes, jo skaņa tiek radīta, ievibrējot no bambusniedres pagatavotu iemuti, ko sauc par mēlīti. No mēlītes lielā mērā ir atkarīgs instrumenta skanējums. Profesionāli obojisti mēlītes gatavo paši.
| Oboja | |
|---|---|
 Modernā oboja ar mēlīti. | |
| Klasifikācija | Koka pūšamais instruments |
| Hornbostela—Zaksa klasifikācija | 422.112-71 |
| Spēlēšanas diapazons | |
 | |
| Citi saistīti instrumenti | |
Lai gan obojas ziedu laiki bija baroks, pateicoties īpatnējajam skaņas tembram, tā ir sastopama arī džezā (piemēram, Cannonball Adderley Quintet), rokmūzikā (King Crimson albums Red) un popmūzikā. Tomēr lielākoties oboja tiek izmantota akadēmiskajā mūzikā kā solo, ansambļa vai orķestra instruments. Tāpat arī tiek izmantoti obojai radniecīgie instrumenti: angļu rags un oboe d'amore.
Oboja tiek uzskatīta par visgrūtāk apgūstamo pūšaminstrumentu. Tās diapazons ir no mazās oktāvas sibemol līdz trešās oktāvas sol (augšējā robeža lielā mērā ir atkarīga no izpildītāja meistarības).
Visu laiku slavenākais obojists ir Heincs Holigers (Heinz Holliger).[1][2] Latvijā pazīstamākie no pašreiz aktīvajiem obojistiem ir Normunds Šnē, Pēteris Endzelis, Egils Upatnieks, Mārtiņš Zālīte, Uldis Urbāns, Māris Kuģis, Kristīne Kupča, Dainis Cimermanis, Jana Zeļenska, Anastasija Hotuļova, Daumants Kalniņš, Elīna Kuduma, Katrīna Švalbe, Renāte Lodziņa, Mārtiņš Dovmanis.
Atsauces
labot šo sadaļuĀrējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Oboja.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
 | Šis ar mūziku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |