Kārlis Lobe
Kārlis Lobe (dzimis 1895. gada 26. martā, miris 1985. gada 9. jūlijā) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Bija Ventspils apriņķa pašaizsardzības vienību vadītājs laikā, kad tur notika holokausts.
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
.svg){kind=small}
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis Jaunpiebalgas pagasta "Janēnos". Mācījās Piebalgas draudzes skolā un 1914. gadā absovēja Lauksaimniecības skolu Pleskavas tuvumā. 1916. gadā absolvēja kara skolu, iestājās 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā, Ziemassvētku kaujās bija rotas komandieris. Aleksandra Grīna darbā "Dvēseļu putenis" Lobes vārds minēts vairākās vietās. 1918. gadā A. Kolčaka armijā cīnījās pret Sarkano Armiju un gadu vēlāk kādu laiku bija Vladivostokā nodibinātā Imantas pulka komandieris.
1920. gadā atgriezās Rīgā un iestājās Latvijas Bruņotajos spēkos. No 1921. gada kapteiņa pakāpē ir mācībspēks Kara skolā. 1932. gadā beidz Augstākos Kara Akadēmiskie kursus. No 1935. gada februāra komandē 4. Zemgales kājnieku divīzijas 12. Bauskas kājnieku pulku. 1938. gadā aprīlī pārcelts uz Kara skolu. 1939. gadā tiek paaugstināts par pulkvedi - leitnantu un iecelts par 1. Kurzemes kājnieku divīzijas 2. Ventspils kājnieku pulka štāba priekšnieku. Pēc Latvijas okupācijas laimējās izvairīties no aresta un deportācijas.
Pēc Trešā Reiha iebrukuma PSRS Lobe kļuva par Ventspils apriņķa pašaizsardzības spēku vadītāju. Pagaidām nav noskaidrota precīza Lobes dalība holokausta realizēšanā Latvijā.[1] Latvijas vēsturnieku komisijas darbu 18. sējuma 125. lapaspusē [2] (124. lpp) piesaukts dokuments - "K. Lobes 1941. gada 10. septembrī izpildīta anketa, kurā rakstīts, ka viņš SS oberšturmfīrera Erharda Grauela pilnvarojumā veicis ebreju tīrīšanas akcijas Ventspils un Kuldīgas apriņķī".
1941. gada beigās Lobi iecēla par Latvijas pašaizsardzības spēku štāba priekšnieku.[nepieciešama atsauce]
Gadu vēlāk viņš ar 280. Bolderājas policijas bataljonu piedalās operācijas "Ziemas burvība" īstenošanā Latvijas pierobežā pret sarkanajiem partizāniem[3] ar mērķi izveidot tukšo no iedzīvotājiem zonu 30 km platumā.[4]
Ar 1943. gada pavasari ir Latviešu leģiona - 19. ieroču SS grenadieru divīzijas 43. grenadieru pulka komandieris, cīnās Volhovas frontē, kur iemanto iesauku "Imanta"; 43. pulku iesauc par Imantas pulku, Lobes štābs pazīstams kā Imantas sēta, bet pašam Lobem vīri velta šādu pantiņu:
Imanta nevaid miris,
Viņš tikai izliekas.
Viņš bārdu nodzinis,
Par Lobi uzdodas.[5]
1944. gadā tiek paaugstināts par pulkvedi un iecelts par divīzijas kājnieku priekšnieku, piedalījās kaujās Opočkas rajonā un Vidzemē. 1944. gada beigās iecelts par sākotnējo latviešu būvpulku komandieri Vācijā, bet nacionāli/latviskās nostājas dēļ nodots vācu kara tiesai. Kara beigās uz gadu internēts britu okupācijas zonā.
Trimdā
labot šo sadaļuPēc tam aktīvi darbojies trimdas latviešu organizācijās Vācijā, piemēram, Daugavas Vanagos, un pēc pārcelšanās uz Stokholmu 1950. gadā to turpinājis darīt Zviedrijā. Zviedrijas Latviešu Centrālās Padomes aktīvs loceklis. Lobe saņemis Zviedrijas pilsonību.[6]
Pēc vairākiem Baltijas Universitātē nolasītiem referātiem 1948. gada 4. maijā latviešu studentu korporācija Fraternitas Imantica uzņem pulkvedi Lobi par savu pirmo goda filistru.
Zviedrijā Kārlim Lobem nācās skaidroties un tiesāties par viņa iespējamu līdzdalību holokaustā, bet viņa tieša līdzdalība tajā netika pierādīta un, kā raksta vēsturnieks Uldis Neiburgs, drīzāk ir apšaubāma. Savukārt vēsturnieks Kārlis Kangeris, vaicāts par 1970. gados vērstajām apsūdzībām pret Kārli Lobi, vēsta: "Pierādīt Lobem neko nevarēja, viņš apgalvoja, ka šaušanas ir notikušas, bet viņš nav devis pavēles un nav varējis iespaidot to, vai vācieši viņa vīrus izmanto vai neizmanto slepkavošanai. Tā lieta paliek, mazliet gaisā karājoties."[7] Savukārt vēsturniekam Matam Dēlandam nav šaubu par to, ka Lobe ir kara noziedznieks, bet viņš izvairījās no soda, pateicoties Zviedrijas pilsonībai, jo šī valsts nenodod pilsoņus tiesai ārzemēs.[6]
Kārlis Lobe miris Stokholmā 1985. gada 9. jūlijā.
Citāti
labot šo sadaļu"No latviešu zemes cēlies un izaudzis, nesaraujamām saitēm ar Māti Latviju siets, es ticu, ka nekur manās mūža gaitās nebūs tik raženas, mans darbs tik svētīgs, nedz maize tik sātīga kā mana tēvu zeme. Tikai tur, brīva latviešu tauta un neatkarīga Latvijas valsts, es apzinos savas dzīves piepildījumu, labklājību un laimi. Tādēļ mans pirmais pienākums ir svešumā cīnīties par latviešu tautas brīvību un Latvijas neatkarību." (1947)
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- Sv. Staņislava ordenis
- Sv. Annas ordenis
- V šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1926)
- III šķiras Viestura ordenis (1939)
- Dzelzs krusts (I un II pakāpe) (1943)
- Vācu krusts (zeltā, 1944)
- Daugavas Vanagu nozīme zeltā
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Latvijas Valsts prezidenta mājas lapa». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 8. novembrī. Skatīts: 2008. gada 23. maijā. Arhivēts 2007. gada 8. novembrī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. martā. Skatīts: 2012. gada 13. jūlijā. Arhivēts 2012. gada 24. martā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Kārlis Kangeris, "Latviešu policijas bataljoni lielajās partizānu apkarošanas akcijās 1942. un 1943. gadā" (2004) 345. lpp
- ↑ Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1972, 2.sējums, 262. lpp.
- ↑ Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1975, 3.sējums, 174. lpp
- ↑ 6,0 6,1 Deland, Mats (2003-06-13). "War Criminals in Sweden". Latvijas vēsturnieku komisijas raksti (Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts) 11: 188-196. ISBN 9984–601–55–2.
- ↑ «Paslēptas zem māla un salmiem». www.diena.lv. Skatīts: 2019-04-05.