Ivande Kaija
Ivande Kaija (dzimusi 1876. gada 13. oktobrī, mirusi 1942. gada 2. janvārī), īstajā vārdā Antonija Lūkina (dzimusi Meldere-Millere), bija latviešu rakstniece un sieviešu tiesību kustības aktīviste.[1]
| ||||||||||||
| ||||||||||||
.svg){kind=small}
Biogrāfija
labot šo sadaļuDzimusi Jumpravas pagasta Jumpravmuižā tirgotāja Miķeļa Millera ģimenē, 1878. gadā viņas vecāki pārcēlās uz Rīgu. Izglītību ieguva Torņakalna elementārskolā, Lomonosova sieviešu ģimnāzijā Rīgā (1887—1895).[2] Pēc ģimāzijas beigšanas kādu laiku dzīvoja Kaukāzā. No 1900. līdz 1901. gadam studēja filozofiju Bernē un Leipcigā, bet studijas pārtrauca, 1901. gada 15. novembrī apprecējās ar ārstu Fēliksu Lūkinu un nodevās trīs bērnu audzināšanai. Laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" un "Latviešu izglītības biedrības gada grāmatā" iespieda viņas rakstus par audzināšanu un sieviešu problēmām. 1910. gadā viņa izlēma atsākt studijas, klausījās lekcijas Sorbonas universitātē Parīzē, pēc tam no 1910. līdz 1914. gadam apceļoja Franciju, Itāliju, Šveici un Vāciju. 1910. gadā iepazinās ar Raini un Aspaziju viņu trimdas vietā Kastanjolā.[2] Ceļojumu laikā uzrakstīja savu pirmo romānu "Iedzimtais grēks", kas izdots 1913. gadā ar pseidonīmu "Ivande Kaija", saceļot plašu ievērību sakarā ar toreizējās laulības iekārtas kritiku un jaunu ceļu meklējumiem dzimumdzīves ētikā.[3]
Pirmā pasaules kara gadus pavadīja Petrogradā, Maskavā un Krimā. Latvijā atgriezās 1917. gadā, bija aktīva sabiedriskā darbiniece Latvijas dibināšanas laikā, 1918. gadā piedalījās Latviešu Sieviešu Asociācijas dibināšanā. Latvijas brīvības cīņu laikā (1919-1920) organizēja tā saukto "Zelta fondu", kurā daudzas sievietes ziedoja savas ģimenes dārglietas. No 1920. līdz 1921. gadam strādāja laikraksta "Latvijas Sargs" redakcijā, līdztekus bija valodniece referente Latvijas Ārlietu ministrijā. Rakstīja stāstus, lugas un noveles, cīnoties par jaunām atziņām ģimenes dzīvē un mīlestībā. 1921. gada 7. aprīlī pārcieta smagu smadzeņu trieku, slimības dēļ pārstāja rakstīt un vairs nepiedalījās sabiedrības dzīvē .[2] 1926. gadā saņēma IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni par darbību Latvijas valsts veidošanā.[2]
No 1928. līdz 1931. gadam iznāca I. Kaijas kopotie raksti desmit sējumos.[2] Pēc ceļu satiksmes negadījuma 1942. gada 2. janvārī mira Rīgas pilsētas 1. slimnīcā.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ A Biographical Dictionary of Women's Movements and Feminisms Central, Eastern, and South Eastern Europe, 19th and 20th Centuries Francisca de Haan, Krasimira Daskalova, Anna Loutfi. Central European University Press, 2006 - 678 lpp.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Latviešu rakstniecība biogrāfijās (otrais izd.). LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. 2003. 270. lpp. ISBN 9984-698-48-3.
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. VIII. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 14880-14881. sleja.
Ārējās saites
labot šo sadaļu | Šī ar Latviju saistītā cilvēka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |