Futūrisms

Futūrisms (no franču: futurisme, kas savukārt no latīņu: futurum — 'nākotne') ir mākslas un literatūras kustība, kas radās 20. gadsimta sākumā Itālijā. Visspilgtāk futūrisms izpaudās tieši Itālijā, taču sekotāji tam bija arī citās valstīs, kuru starpā īpaši minama Krievija (jo sevišķi — Veļimirs Hļebņikovs, Vladimirs Majakovskis). Futūrisms ilga aptuveni 1909. līdz 1939. gadam.

Umberto Boccioni, Kaupunki kohoaa, 1910.

Vēsture

Antonio Santelijas debesskrāpja projekts

Par futūrisma sākumpunktu mēdz uzskatīt itāliešu mūziķa Feručo Buzoni darbu "Jaunas estētikas mūzikā pirmuzmetums", kas tika publicēts 1907. gadā.

Futūrisma mākslinieciskās filozofijas manifestu pirmais uzrakstīja itāliešu dzejnieks Filipo Tomāzo Marineti, un tas tika publicēts franču žurnālā Le Figaro 1909. gadā (ar to manifesti kļuva par raksturīgu avangarda literatūras formu). Manifestā bija uzsvērta futūrisma saistība ar Itāliju. Futūrisms cieši saistīts arī ar politiku (it īpaši — fašismu Itālijā un komunismu Krievijā). Futūristi pieslējās politiski aktīviem virzieniem, kas mudināja uz revolūciju, jo iestājās par pārmaiņām esošajā pasaules kārtībā. Marineti, nozīmīgākais futūrists, bija Benito Musolīni sekotājs.

Futūrisma dzinējspēks bija politisks — Itālija kā valsts izveidojās tikai 1861. gadā, un XX gs. sākumā tā joprojām sociālā, kultūras un administratīvajā ziņā bija mazāk attīstīta nekā pārējā Eiropa. Viens no Marineti ideāliem bija "ievilkt" Itāliju XX gs. Visi futūristi bija politiski aktīvi — anarhisti, daži arī marksisti — un kopā ar Marineti piedalījās demonstrācijās, kurās aicināja Itāliju iesaistīties Pirmajā pasaules karā (viņi vairākkārtīgi tika arestēti).

20. un 30. gados sākās t.s. "otrais futūrisms", kas savukārt bija apolitisks un vērsās pret fašismu un tā mākslas politiku.

Futūrisms oficiāli beidzās līdz ar Marineti nāvi un Itālijas sakāvi 1944. gadā.

Raksturojums

Kā mākslas virzienam futūrismam raksturīga agresivitāte, tradīciju un pagātnes (īpaši politiskās un mākslinieciskās) noliegšana, tieksme aplūkot cilvēkus, parādības un procesus ārpus konteksta. Marineti apgalvoja, ka muzejus un kapsētas neesot iespējams atšķirt vienu no otra un ka karš esot vienīgā pasaules higiēna. Futūrisma interešu objekti un ideāli ir ātrums, temps, enerģija, kustība, urbanizācija, industriālā pilsēta, mašīna. Futūristus fascinē nāve, interesē cilvēka tehnoloģiskais triumfs pār dabu, raksturīga arī kara glorificēšana un intensīvs nacionālisms. Ir arī futūrisma manifesti, kas slavina iekāri kā vienu no svarīgākajiem dzīvības un gara dzinējspēkiem.

Lielai daļai futūrisma dzejas gan ir diezgan tradicionāla forma, ko atšķirīgu dara vien tehnoloģijas u.tml. tēlu, kā arī terminu izmantojums.

Futūrisma teorētiskais pamatojums

Marineti izvirzīja vairākus ieteikumus futūrisma rakstniekiem:

• darbības vārds jālieto nenoteiksmē (lai tas nepielāgotos lietvārdam),
• jāizvairās no īpašības vārdu un apstākļa vārdu lietojuma (nedrīkst ieslīgt niansēs),
• katram lietvārdam vajadzīgs dubultnieks (“cilvēks-torpēda”),
• jāizvairās no pieturzīmēm teikuma vidū (jo tās bremzē),
• jāatbrīvo literatūra no personiskā “es” (literatūrai nedrīkst būt nekāda sakara ar psiholoģiju).

Izvilkumi no pirmā futūrisma manifesta:

3. Līdz šim brīdim literatūrā valdījis domīgs nekustīgums, ekstāze un miegs. Mēs vēlamies, lai valdītu agresīva rīcība, drudžains bezmiegs, skrējēja solis, nāves lēciens, sitiens un pļauka. (..)

6. Dzejniekam jāiztukšojas ar kaisli, krāšņumu un plašumu, jākāpina pirmatnīgo elementu kaismīgā kvēle.

7. Brīvība ir tikai cīņā. Neviens darbs nevar būt meistardarbs, ja nav agresīvs savā raksturā. Dzejai jābūt kā vardarbīgam uzbrukumam nezināmiem spēkiem, lai tos satriektu un nospiestu uz ceļiem cilvēka priekšā. ([1])

Futūrisma māksla

Luidži Rusolo, Intonarumori, 1913

Paralēli literatūrai (Marineti, Majakovskis) futūrisms izpaudās arī citos mākslas veidos - arhitektūrā (Antonio Santelija), glezniecībā (Džīno Severīni, Karlo Karra), teātrī, tēlniecībā (Umberto Bočoni), mūzikā (Luidži Rusolo) un citur. Tēlotājā mākslā futūrismam raksturīgi centieni attēlot kustību.

Futūrisms nodarbojās ar t.s. sintētisko teātri, kurā darbība norisinājās ārkārtīgi ātri un pēc iespējas tika mazināta indivīda loma (piemēram, skatītājam redzamas vien aktieru pēdas, arī - dialogu trūkums).

Futūrisma glezniecība ietekmējusies no kubisma un abstrakcionisma. Klasisks futūrisma glezniecības paraugs ir Džakomo Ballas glezna "Sunīša saitē dinamisms" (1912).

Mūzikā Luidži Rusolo ieviesa "trokšņu mākslu", t.i., izveidoja ierīces trokšņu radīšanai pēc dabisko trokšņu (metālisku priekšmetu sišana, durvju aizciršanās, pūļa murdoņa) parauga. Atkarībā no iegūtās skaņas šīs ierīces dēvēja par "šņācekļiem", "kaucekļiem", "sprādzekļiem", "skrāpekļiem" utt.

Avoti

• Futūrisma manifesti (angliski)
• Futūrisma manifesti, literatūra, kā arī informācija par futūrismu (angliski)

Literatūra

• Informācija par futūrismu (latviski)