Dona (krievu: Дон) ir upe Krievijas Eiropas daļas dienvidos. Pēc sateces baseina platības, kura ir 422 000 km2, tā ir mazāka tikai par Volgu, Dņepru, Donavu un Kamu. Upes kopējais garums ir 1870 km, kas tādējādi to padara par piekto garāko upi Eiropā.

Dona
Nosaukums citas valsts teritorijā:
Valsts karogs: Krievija  Dona krievu: Дон
Dona Voroņežas apgabalā
Dona Voroņežas apgabalā
Donas baseins
Donas baseins
Izteka Viduskrievijas augstiene, pie Novomoskovskas
Ieteka Azovas jūra, Taganrogas līcis
Baseina valstis Karogs: Krievija Krievija, Karogs: Ukraina Ukraina
Caurteces valstis Karogs: Krievija Krievija
Garums 1870 km
Iztekas augstums 180 m
Ietekas augstums 0 m
Kritums 180 m  
Vidējā caurtece 900 m³/s 
Baseina platība 422 000 km² 
Galvenās pietekas Doņeca, Hopjora, Medvedica
Dona Vikikrātuvē

Tā sākas Viduskrievijas augstienes dienvidu malā; dziļā ielejā tek cauri meža stepju un stepju zonai, visur izveidodama augstu labo un zemu kreiso krastu. Lejtecē zemajā kreisajā krastā plaši niedru un zāļu purvi, kas pavasaros pārplūst līdz 10 km platumā. Sausuma dēļ vasarā Dona saraujas samērā šaura (200-400 m) un sekla, tādēļ Donai kā satiksmes ceļam maza vērtība. Ietek Azovas jūrā, sadaloties vairākās attekās.[1]

Pilsētas upes krastos (no iztekas līdz ietekai) ir Novomoskovska, Epifaņa, Lankova, Lebedjaņa, Zadonska, Semiluki, Novovoroņeža, Ļiski, Pavlovska, Serafimoviča, Kalača pie Donas, Volgodonska, Cimļanska, Konstantinovska, Semikarakorska, Aksaja, Rostova pie Donas un Azova.

Donas upes nosaukums cēlies no sarmatu valodas vai no skitu valodas dānu ("upe"), no kā atvasināts tās grieķiskais nosaukums Tanais (Τάναϊς). Upes lejtecē bija sengrieķu kolonija Tanaisa, kas viduslaikos piederēja Venēcijai, vēlāk Dženovai ar nosaukumu Tana. Savulaik tradicionāli Dona tika uzskatīta arī par Eiropas galējo austrumu robežu.[2] Osmaņu impērijas laikā to pārdēvēja par Azaku.

Donas lielākās pietekas ir Doņeca, Hopjora un Medvedica.

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. III. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 5763. sleja.
  2. Kenneth Chase. Firearms: A Global History to 1700. Cambridge : Canbridge University Press, 2003. 56. lpp. ISBN 0-521-82274-2.

Ārējās saites

labot šo sadaļu